Šodien braucot uz darbu ar velo, nācās gabaliņu pabraukt pa ceļa braucamo daļu, nevis kā ierasts, pa trotuāru. Līdz šim to tā pārāk nebiju pamanījis, bet bez tā jau mazās josliņas pa kuru riteņbraucējam jāizmanierē, lai garāmbraucošās mašīnas to neaizķertu, vēl papildus šķērsli tiek likti notekūdeņu šahtu (tā nosaukt tos kvadrātveida restainos caurumus asfaltā?) veidā. Vienmēr tās ir realizētas kā padziļinātas bedres, un pie pašas apmales. Tieši tur, kur jābrauc riteņbraucējiem. Protams, tās var apbraukt, bet tā vēl vairāk riskējot tiktam aizķertam. Var jau arī mēģināt braukt pāri (un tā arī pāris reizes man ir nācies), bet nu ja bedre dziļāka, tad var gadīties arī pazaudēt līdzsvaru vispār.

Jā, tajās reizēs, kad ceļa malā ir atļauts stāvēt automašīnām, un tās to parasti arī dara, tad it kā velobraucējam vajadzētu varētu atviegloti uzelpot. Bet nē - tad ir cits šķērslis - autovadītāji, kas laikam vadās pēc dzirdes nevis pēc redzes, un durvis ver uz ielas pusi nepaskatoties vai kāds tuvojas vai nē. Un tas ir vēl trakāk par bedrēm.

Es negribu pārmest neko autovadītājiem, jo zinu, ka velobraucēji vēl vairāk neievēro satiksmes noteikumus. Bet nu tiem dažiem indivīdiem, kas man personīgi ir pašā priekšā atvēruši durvis braucamās daļas pusē, ka knapi paspēju apbraukt, tiešām gribu novēlēt pašiem ietriekties tajās durvīs.