Šausminoša aina
Guillermo del Toro 2006. gada filmā Pan’s Labyrinth ir šausminoša aina, kurā mēs sastopamies ar briesmīgu cilvēkveidīgu radījumu, kuru sauc par Bālo Vīru. Viņam nav acu savā monstruozajā, bezmatu galvā, un Bālais Vīrs, kurš izskatās pēc acīm bez Voldemorta, redz ar palīdzību acu bumbiņām, kas iestrādātas viņa plaukstu palmās. Izmantojot šos okulāri pastiprinātos apendiksus, ko viņš paceļ priekšā savai acīm bez sejas kā brilles, Bālais Vīrs spēj vizualizēt un pārvietoties savā apkārtnē.
Robotikas laboratorijas pētījumi
Lielbritānijas Bristoles Robotikas laboratorijas pētnieki veic darbu, kas līdzinās aprakstītajam, tikai viņu gadījumā Bālā Vīra aizstājējam nav viena acs plaukstu palmās; viņam ir acs uz katra pirksta.
“Pēdējo četru vai piecu gadu laikā ir notikusi pārmaiņa taustes sensoru un robotikas jomā, proti, tiek izmantotas kameras sensoriem,” stāsta profesors Neitans Lepora, kurš vada 15 cilvēku lielo Taustes Robotikas Pētniecības Grupu Bristoles Robotikas laboratorijā. “To sauc par optisko un redzes balstītu taustes sensoru tehnoloģiju. Tas ir kļuvis populārs, jo ir sapratne, ka augstas izšķirtspējas informācijas saturs no pirkstu galiem ir būtisks mākslīgajam intelektam, kas nepieciešams šo sistēmu vadībai.”
Pētnieku komanda nesen publicēja jaunu pētījumu, atklājot jaunākos projekta soļus: radot 3D printētu taustes ādu, kas varētu kādreiz dot protezētajām rokām vai autonomiem robotiem taustes sajūtu, kas daudz vairāk atbilst cilvēka rokai.
3D printētais tīkls sastāv no adatu līdzīgām papillām, kas atdarina līdzīgu ādas struktūru, kas atrodama starp ārējo epidermas un iekšējo dermas slāni cilvēka ādā. Tās var radīt mākslīgus nervu signālus, kas, kad tiek mērīti, atgādina reālo neironu ierakstus, kas ļauj ķermeņa mehanoreceptoriem identificēt pieskartajiem priekšmetiem vai virsmām formas un spiediena sajūtu.
“Veicot šo salīdzinājumu starp mūsu mākslīgo pirkstu galiem nākošajiem signāliem ar reālajiem datiem, mēs atradām ļoti līdzīgu atbilstību starp abiem datu kopumiem ar tādām pašām kalniem un ielejām,” skaidro Lepora.
Apvienojot šo 3D printēto ādas receptoru informāciju ar datiem no iestrādātajām kameriņām, komanda cer atrisināt ilgtermiņa sapni mākslīgajam intelektam un robotikai: mākslīgu taustes sajūtu.
Visi pieci maņu orgāni
Lai gan ne visi pētnieki tam piekristu, iespējams, ka visplašākais AI pamatmērķis ir atdarināt cilvēka intelektu (vai vismaz spēju veikt visas darbības, ko cilvēki spēj) datora iekšienē. Tas nozīmē izdomāt veidus, kā atveidot piecus maņu orgānus – redzi, dzirdi, ožu, garšu un tausti – programmatūras formā. Tikai tad var sasniegt potenciālos Mākslīgā Vispārējā Intelekta testus, piemēram, ierosināto “Kafijas tests” (patiešām inteliģents robots spētu iet mājoklī un atrast nepieciešamās sastāvdaļas un komponentes kafijas pagatavošanai).
Līdz šim daudz uzmanības un progresa ir panākts attiecībā uz attēlu un audio atpazīšanu. Mazliet uzmanības ir pievērsts arī ožai un garšai. AI aprīkoti viedie sensori var identificēt simtiem dažādu smaržu datubāzē, izstrādājot “digitālo degunu”. Digitālie garšas testeri, kas spēj sniegt objektīvus novērtējumus attiecībā uz garšu, arī tiek pētīti. Bet tauste joprojām paliek nepieejama.
Cilvēka tauste ir ārkārtīgi niansēta.
“Mums ir vairāk apzināta redze,” saka Lepora, skaidrojot, kāpēc uzmanība bieži vien ir bijusi citur pētniekiem. “Tas dēļ tika piešķirta lielaka nozīme tam ikdienas darbībās. Bet attiecībā uz tausti lielāko daļu laika mēs pat neapzinamies, ka to izmantojam. Un noteikti neapzinamies tās nozīmi. Tomēr, ja jūs atņemat savu taustes sajūtu, jūsu rokas būtu pilnīgi bezjēdzīgas. Jūs nevarētu ar tām neko darīt.”
Tomēr tas nenozīmē, ka roboti ir izvairījušies no mijiedarbības ar reālajiem objektiem. Vairāk nekā pusgadsimtu rūpnieciskie roboti ar ierobežotu kustību asi un vienkāršas darbības, piemēram, satvert un pagriezt, tiek izmantoti rūpnīcu montāžas līnijas. Amazon piegādes centros roboti spēlē būtisku lomu vienas dienas piegādes procesa nodrošināšanai. Pateicoties 2012. gadā veiktajai robotikas uzņēmuma Kiva iegūšanai, Amazon noliktavas ir pilnas ar kastveida robotiem, kas līdzinās lieliem Roombas un pabaro plauktus ar preci cilvēkiem “izvēlētajiem”, lai izvēlētos pareizos priekšmetus.
Taču abas šie procesi ievērojami samazina laiku, kas cilvēkiem būtu nepieciešams šo uzdevumu veikšanai bez palīdzības, šie roboti veic tikai ierobežotu funkcionalitati – atstajot cilvēkiem veikt lielako daļu precizitati darbu.
Ir labs iemesls tam: lai gan veikla apstrade ir kaut kas tads, ko lielakaja dalja cilveku uzskata par pašsaprotamu, tas ir kaut kas ārkartigi gruts masinam. Cilveka tauste ir ārkartigi nianseta. Ādai ir ārkartigi sarežģita mehanska struktura ar tukstošiem nervu galu tikai pirkstu galos vien, kas dod ārkartigi augstas izšķirtspjas jutibu pret smalkam detaļam un spiedienam. Ar savam rokam mes varam just vibracijas, siltumu, formu, berzi un teksturu – lidz pat submilimetra vai pat mikrona limena nepilnibam.
Sensora atgriezeniska saite
“Tas kas dod cilvekiem so elastibu un veiklibu ir sensora atgriezeniska saite ko mes sanemam,” saka Lepora. “Veicot uzdevumu mes sanemam sensora atgriezenisko saiti no vides. Veiklibai kad mes izmantojam savas rokas dominanta sensora atgriezeniska saite ir musu taustes sajuta. Tas dod mums augstas izšķirtspjas informaciju par musu vidi lai vaditu musu darbibas.”
Lai atrisinatu so problemu bus nepieciesami gan aparatūras gan programmatūras uzlabojumi: elastigaki veikli robotu griperi ar labakam spejam atpazit ko tie pieskaras un attiecigi rikoties. Mazaki letaki komponenti palidzes. Piemeram pieejas robotu griperiem kas izmanto kameras lai uztvertu pasauli aiziet vismaz lidz 1970 gadiem ar projektiem piemeram Edinburgas universitates pionieriga Freddy robots. Tomer tikai nesen kameras ir kluvusas tik mazas ka tas var ticami ieklauties aparatura kas ir cilveka pirksta izmera.
Vel daudz darba ir javeic pirms inovacijas ka maigas taustes sensori var tikt ieklauti robotos lai dotu tiem taustes sensora spejas. Bet kad tas notiks tas bus speles mainitajs – vai nu veidojot robotus kas spej veikt lielaku skaitu gala-uz-gala uzdevumus darba vieta (domajiet par pilnigi automatizetu Amazon noliktavu) vai pat darboties “augstas pieskares” darbos piemeram veicot aprupetaja lomas.”
Kad roboti klus aizvien ciesak integreti ar dzivi ka mes to pazistam speja drosi mijiedarboties ar tiem apkart bus aizvien svarigaka. Kops 1979 gada kad Misiganas rupnicu stradnieks vards Robert Williams kluva par pirmo cilveku vesture kas nogalinats ar robotu roboti biezi vien tiek nodaliti no cilvekiem ka drosibas pasakums. Dodot tiem speju drosi pieskarties mes varetu sak likvidet so barjeru.
Taustes speks
Pieradi liecina ka to darijot roboti var uzlabot to pieņemsanu cilvekiem. Dzivibas butnes gan cilveki gan citadi pieskaras viens otram ka socialas komunikacijas lidzeklis – un ne tikai seksuala veida. Mazie makaki kas ir atstati bez taustes kontakta ar meres figuru var klut stresaini un nepietiekami baroti. Cilvekiem pat uz muguras liekas labi. Nieze liek mums smieties. Is bridis rokas-pret-roku pieskariens no bibliotekara var rezultet labveligakos atsauksmes par biblioteku un lidzigas “vienkaršas” pieskares var liek mums atstat lielaku dzeramo restorana pavadiet vairak naudas restorana vai vertet “pieskaretaju” ka pievilcigaku.
Viens petijums par so tematu 2009 gada raksts nosaukts “Ada ka socialais organs” norada ka: “Kopuma sociala neirozinatne petnieciba tende koncentreties uz vizualajiem un auditorijiem kanaliem ka celjiem socialai informacijai. Tomer tadel ka ada ir notikumu un procesu vieta kas ir butiska tam ka mes domajam jutamies un mijiedarbojamies viens ar otru pieskariens vareja starpniecot socialas uztveres dazados veidos.” Vai pieskariens no robota izraisitu pozitivas sajutas mums liekot justies labveligak pret masinam vai citadi mierinot? Tas ir pilnigi iespejams.
Kad robotu mijiedarbibas klus parasta lieta tauste visticamak bus svarigs aspekts to socialaja pieņemsana.
Viens petijums par 56 cilvekiem mijiedarbojoties ar robota medmasinu atrada ka dalibnieki ziņoja par kopuma labveligu subjektivu atbildi uz robota inicietu pieskarienu vai nu tas bija adas tirisanai vai komforta sniegsanai. Vels viens nesenaks petijums nosaukts “Robota pieskares persvasiva speks” izpetija so tematu ari.
“[Ieprieksejie petijumi paradija] ka cilveki izturjas pret datoriem laipni uzvediba kas sakuma acimredzami škirjas pret datoriem” stasta Laura Kunold Ruhr Universitates Bochum Vacija Psiholoģijas fakultates docente Cilveka centreta dizaina Socio-digitalo sistemu dizaina joma. “Tadel ka robotiem ir fiziski organi es brinijos vai pozitivi efekti piemeram pozitivi emociju stavi vai paklausiba kas zinami no starppersonu pieskares petniecibas varetu ari tikt izraisiti ar pieskarienu no robota.” Viņa norada: “Cilveki – studenti musu darba – kopuma ir atverti nefunkcionaliem pieskares zesti no robota. Viņi bija kopuma izklaideti un aprakstija zesti ka patikamu un neboja.”
Kad robotu mijiedarbibas klus parasta lieta tauste visticamak bus svarigs aspekts to socialaja pieņemsana. Ka raksta Dzordzs Eliots (nebut ne konkreti par robotiem) gramata Middlemarch, “kas var izmerit smalkumu tiem pieskares zestiem kas nodod dvses kvalitati tikpat labi ka miesa?”
Roboti klust aizvien spejigaki visu laiku. Pirms vairakiem gadiem Masačusetas Tehnologijas Instituts uzcels maigu robotu pietiekami delikatu lai novertetu un tad atlaidetu dzivu zivi kam tas pelde baseina. Auglu un darzenju lasisanas roboti ari var identificet un tad lasit